I — Zeme
Zeme vispirms bija Evijas.
Viņas tēvs sen iegādājās meža gabalu netālu no Augšlīgatnes, ar miglainu plānu vākt malku. Atpakaļ tur viņš nekad nenonāca. Krūmi uzvarēja. Kad Maris viņu satika, tas bija aizaudzis taisnstūris Gaujas ielejā, ieskauts ar nacionālo parku, nevienam nederīgs.
Evija uzauga netālu. Maris ir no pilsētas — visu karjeru pavadījis tehnoloģijās, būvējot lietas uz ekrāniem, ekrāniem. Caur viņu iepazina citu Latviju: upi, takas, garās ziemas, papīrfabrikas pilsētiņu netālu, kas vēl smaržoja pēc koka. Reizēm staigāja pa zemi. Reizēm runāja par to, ka tur kaut ko uzcels. Namiņu. Atelpu. Kaut ko klusu. Skaitļi viņus vienmēr apturēja — nav ceļa, nav ūdens, nav elektrības, nav kanalizācijas, nav attaisnojuma izdevumiem. Dzīvoja dzīvokļos un brīvdienās brauca citur.
Citur viņi devās bieži. Malta, Bali, mēneši Dienvidaustrumāzijā, Amerikā, lielākā daļa Eiropas. Bija tāds pāris, kas atrod iemeslus aizbraukt.
II — Kalnu ciems
Tad mazs ciems Vjetnamas ziemeļos.
Viņi brauca ar motociklu cauri ciemiem, kur neviens nerunāja angliski, kur mājas atspiedās pret nogāzi, kur skats pāri ielejām bija tāds, par kādu tūristi maksātu, lai redzētu. Apstājās uz nakti vienīgajā ciema viesnīcā. Un pamanīja kaut ko dīvainu: nevienai no ēkām logi nebija vērsti uz skatu. Mājas pagrieza muguru kalniem. Logi skatījās uz citiem logiem.
Mēģināja saprast. Varbūt siltums. Varbūt postpadomju pragmatisma mantojums — efektivitāte pār skaistumu, funkcija pār skatu. Lai kāds bijis iemesls, atbilde, ap kuru viņi visu laiku riņķoja, bija skumjāka:
cilvēki vairs neredz, kur dzīvo.
Kalni bija tur visu laiku. Ciemiņiem bija jādara darbs. Logs vērsās pret nākamo māju, jo nākamā māja bija tā, kas šodien svarīga. Skats parūpējās pats par sevi un tāpēc kļuva neredzams.
Doma viņiem sekoja. Cauri pārējai Vjetnamai. Cauri trim mēnešiem Šrilankā. Lidmašīnā uz mājām.
III — Mēs sākam
Pavasarī atgriezāmies Latvijā.
Aizbraucām uz zemi, pa pusei gaidot, ka nekas nebūs mainījies, un nekas nebija. Sēdējām uz 4×4 kapota un skatījāmies — krūmi, klusums, koki aiz kokiem. Un tā pati doma atgriezās, tikai apgriezta otrādi: mēs darām to pašu, ko tie cilvēki Vjetnamā. Mums piederēja meža gabals vienā no Eiropas mežainākajām valstīm, nacionālajā parkā, zemē, kas mūsu ģimenei piederējusi desmitiem gadu, un neko tur nebijām uzcēluši, jo izklājlapa teica nē.
Tajā nedēļā sākām tīrīt krūmus.
Uzcēlām paši — Evija un es, kopā. Neviens no mums nav arhitekts. Katru lēmumu pieņēmām divreiz: vienu reizi uz papīra, otru — kad kaut kas neizdevās un mēs to izlabojām. Melnā egle ārpusē, jo mežs ir tumšs un cīnīties ar to negribējām. Bērza finieris iekšpusē, jo gaismai vajadzēja, kur nosēsties. Piecu metru griesti, jo koki ārā ir augsti, un zemāki griesti būtu šķituši kā meli. Franču skuju ozols, jo gribējām vienu detaļu zem kājām, kas liek paskatīties uz leju. Forma ir monolīta — viena vienota forma — jo tāds bija pirmais zīmējums uz salvetes, un mēs paturējām salvetes disciplīnu cauri divu gadu lēmumiem.
Par logiem domājām daudz. Katrs logs vērsts uz mežu. Neviens — pret citu logu.
Kad namiņš bija pabeigts, sapratām kaut ko acīmredzamu: mēs tur būsim divas brīvdienas gadā. Pārējo laiku tas stāvēs tukšs starp kokiem. Tāpēc pieņēmām vienīgo loģisko lēmumu — ļaujam tajā uzturēties citiem.
Mēs to neuztveram kā biznesu.
Uztveram kā logu, ko uzcēlām,
lai citi cilvēki pa to varētu skatīties.